Senču Ozols
Es paceļu rokas pret sauli
Kas spīd manā sejā caur ozola zariem
Es saucu sen aizmirstus vārdus
Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī
Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens
Es dzirdu meža garu balsis
Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega
Un es zinu - nekas nav aizmirsts!
Un tad manā priekšā pret rietošo sauli
No ozola iznirst sirms vīrs
Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu
Man čukst meža gari - tas ir krīvu krīvs
Pats viedākais senču burvis un zintnieks -
Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs
"es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi!
Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs
Ja ziedosi man savu sirdi
No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess
Pie savas mātes tad atgriezies
Lai tava daļa ir zobens un lemess
Un zini - nekas nav aizmirsts!"
El roble de los ancestros
Levanto mis manos hacia el sol
Que brilla en mi rostro a través de las ramas del roble
Llamo a palabras olvidadas hace mucho tiempo
Y siento cómo la fuerza de la tierra fluye en mí
En este lugar sagrado ya no estoy solo
Escucho las voces de los espíritus del bosque
Mis recuerdos comienzan lentamente a despertar del sueño
¡Y sé que nada está olvidado!
Y luego, frente al sol poniente
De entre el roble emerge un anciano
Como hipnotizado, inclino la cabeza ante él
Los espíritus del bosque susurran - es un sabio anciano
El más sabio hechicero y científico de los ancestros -
Aunque haya muerto, aún está vivo
"Soy el espíritu de este roble, ¡nunca levantes un hacha aquí!
Te enseñaré para que tu mente se vuelva clara
Si ofreces tu corazón
Has surgido de la tierra, hijo mío, no del cielo
Regresa junto a tu madre
Que tu parte sea la espada y el cuchillo
Y sabes - ¡nada está olvidado!"